19. septembris

Ir palikusi nedēļa līdz es uzzināšu vai terapija būs jāturpina vai jāpārtrauc. Šodien vakarā ir palikusi pēdējā injekcija un jau nākamo pirmdien dodos pie ārsta nodot analīzes un savā ziņā uzzināt savu likteni. Iepriekšējā reizē tiku atkal pie dakteres Zālītes, kur man ļoti patīk. Asins analīzes bija nedaudz sliktākas un man atkal jādzer haizivs eļļas kapsulas. Esmu jau pamazām iemācījusies saprast savu organismu un jutu, ka analīzes varētu būt sliktākas, jo atkal bija pasliktinājusies pašsajūta. Vismaz pozitīvi, ka ALAT uzlabojas. Uzprasīju arī zāles pret trauksmainību un labākam miegam, jo bieži guļu slikti - mētājos no viena sāna uz otru. Bieži mainās garastāvoklis, bet mācos to kontrolēt. Ir jūtīga galvas āda, sausāka ķermeņa āda. Galva sāp ļoti bieži. Bieži pārdomāju to, kāpēc tas ir noticis ar mani?? Vai es tikšu no tā vaļā, jo ļoti gribas ģimeni un negribas nejauši šo briesmīgo slimību pārnest bērnam. Iespēja ir maza, bet ir un nekad negribu, lai kāds cits iziet cauri šai terapijai - it īpaši manas vainas dēļ.

Kopumā šie gandrīz 4 mēneši ir bijuši dažādi. Bet esmu sapratusi, ka nemaz tik traģiski nav  - jācenšas sevi uzturēt uz pozitīvas nots. Ļoti liela nozīme tam ir apkārtējiem - lai savējie atbalsta. Neesmu par slimību stāstījusi viesiem, jo cilvēki nesaprot, kas tas ir un arī šīs sajūtas nevar saprast līdz tu pats to neesi piedzīvojis. Kā arī ne vienmēr visiem ir jāzina lietas, kuras viņus tieši neskar - lai nebūtu tas, ka pret tevi uzspēlēti saudzīgi izturas utt. Inficēt apkārtējos nevaru - jo ir jābūt kontaktam ar asinīm. 

Visvairāk žēl ir tas, ka cilvēki nezina, kur var dabūt C hepatītu. Daudzi nezina, ka ar to slimo un nodzīvo visu mūžu un nejauši var inficēt citus.  Ja es būtu zinājusi, cik ārstēšanās būs grūta, es diez vai uz ko tādu parakstītos, bet iespējams tas tieši ir labi. Citiem varu ieteikt - ja ir kaut mazākās cerības, ka terapija palīdz - doties cīņā un uzveikt šo briesmīgo slimību!!!

Ceļš uz izārstēšanos

Aknu biopsijas rezultātiem bija jābūt gataviem pēc kādām 2-3 nedēļām, bet mazliet aizkavējās un saņēmu tos apmēram pēc mēneša. Tā kā LIC nevienu analīžu rezultātus pa telefonu nenosauc, tad bija jādodas uz LIC 4. nodaļu pēc rezultātiem un tad pie ārsta. Tas bija apmēram š.g. maija sākums. Ārste pie kuras devos janvārī vairs nebija - aizgāja dekrētā (to man jau pati pateica, ka pēc aknu biopsijas iespējams man būs jāiet pie cita ārsta). Tā nu zvanīju uz LIC un mani pierakstīja pie dr. Ņ. Sumļaņinovas. Ceru, ka pareizi uzrakstīju - jo jau izrunāt ir grūti, kur nu vēl pareizi atcerēties. Gaidot ārsti, izpētīju aknu biopsijas rezultātus un cik nu man ir tā saprašana par tām lietām, tad šķiet man situācija aknām nebija ļoti slikta. Kaut kāds tur rādītājs pēc kura mēra aknu stāvokli bija 2. Aknu ciroze man bija vēl tālu... Vismaz kaut kas, kas nomierināja mani. Neliels šoks mani sagaidīja ārsta kabinetā - daktere ar mani sāka runāt krievu valodā un klāstīja analīžu rezultātus. Es, protams, nesapratu kas notiek un ko man tagad darīt...it kā sapratu, bet nu tā nav lieta, ar kuru saskaros ikdienā un tomēr gribējās visu saprast līdz galam, ņemot vēl vērā, ka informācija par šo lietu ir ļoti neliela, nepilnīga un dažāda. Kad vienā brīdī uzprasīju : ko?? Tad ārste saprata, ka ar mani jārunā latviski un izklāstīja visu manā valodā. Situācija neesot tik traka , aknas maz skartas, jāārstējas. Kaut ko minēja par ārstu koncīliju. Nosauca summu, cik man mēnesī varētu izmaksāt zāles (ar 75 % valsts atbalstu) - tie bija 120 ls. Un teica, lai zvanot, ja nolemšot ārstēties, bet mēģināt noteikti vajag. Pirms tam vēl jāuztaisa analīzes, lai noteiktu vīrusa genotipu, kas noteiks ārstēšanas ilgumu - 6 mēneši vai gads. Tā nu es braucu mājās un mēģināju visu salikt pa plauktiņiem. It kā nieka 120 ls mēnesī (ir kam tā summa ir daudz lielāka), bet visu saskaitot, es to par savu naudu nevarētu atļauties. Papildus vēl darbā nebija tāda stabilitāte, lai uzņemtos ārstēšanu iespējams uz gadu. Ja man nebūtu atbalsts un spiediens no ģimenes, es diez vai saņemtos uzsākt ārstēšanu, jo par visu procesu un blakusparādībām man bija diezgan tāla un neskaidra nojausma. Internetā centos nelasīt neko, jo to arī ārsts teica. Katru dienu domāju, ko darīt, vai būs nauda utt. Jo nebija jēga sākt, ja es šo summu pēc 3 mēnešiem vairs nevaru samaksāt. Līdz vienā dienā saņēmu zvanu no LIC - ir bijis ārstu koncīlijs, kas nolēmis, ka varu braukt ārstēties un tas jāizdomā 3 mēnešu laikā, jo tad atkal jātaisa jaunas analīzes un ārstēšana izmaksā 120 ls mēnesī. Tad sākās grūtākais - sākt vai arī atlikt uz gadu, jo arī neārstējoties man reizi gadā (vai pusgadā - īsti neatceros) ir jābrauc taisīt analīzes.

Sarunāju naudu aizņemties un pierakstījos jūnija sākumā LIC - bija jāgaida dzīvajā rindā. Tur princips ir sekojošs - dažās dienās ārsts [pieņem pēc pieraksta un ir dienas, kad rindas kārtībā. Tiku vēl uz atvaļinājumu laiku sākšanos. Aizejot uz LIC ir jāiet uz reģistratūru - kur parasti vismaz uz 9iem ir garas rindas, bet ja ir ieraksts, tad rindu var nestāvēt. Tur piereģistrē, ka esi ieradies un tad jāiet pie ārsta uz kabinetu. Ja ir cilvēki, tad jāuzgaida arī tur.
Tiku pie dakteres Ilzes Ekšteinas. Tur sākās mans otrs pārsteigums - ieejot kabinetā, ārste jautāja kas es esmu un ko gribu. Tā vienkārši - monotonā balsī. Labi - man nevajag ucināšanos un pārlaipnu uzņemšanu, bet nu sejas izteiksme un tembrs norādīja, ka es tikpat labi varēju arī nenākt!!! Izstāstīju, ka esmu nolēmusi sākt ārstēšanu. Viņa apskatījās analīzes un prasīja vai es visu zinu, kas būs. Teicu, ka nē. Un tad atkal sekoja "laipnais" jautājums - ko es tad vispār uzsāku ārstēšanos, ja neko nezinu un vai tad iepriekš neviens ārsts neko nav teicis. Mazliet nošokējos un jau apsvēru iespēju piecelties un iet prom, bet tad saņēmos un devu pretī, ka iepriekšējā ārste teica, lai izdomāju un tikai tad kaut kas būs zināms. Tad nu saņēmu nedaudz laipnāku attieksmi. Bija jāparaksta dokumenti, ka nelietošu alkoholu, narkotikas, nepalikšu stāvoklī un nepārtraukšu terapiju. Kārtība bija tāda - jānodod vēl vienas analīzes, lai noteiktu genotipu. Ārste izrakstīja recepti injekcijām un tabletēm - tās dod kopā un lieto tikai kopā. Reizi nedēļā apmēram vienā laikā jāievada injekcija un katru dienu jādzer zāles. Pēc mana ķermeņa svara ņemot - man bija 2 tabletes no rīta un 3 vakarā. Pēc mēneša jābrauc atkal uz LIC - ārste iedeva nosūtījumu - jātaisa asins analīzes un pēc 1,5 h jāiet pie ārsta un tad pēc analīzēm skatās vai ir uzlabojumi vai ir palicis sliktā, vai varbūt jāmaina tablešu deva.

Aptiekā saņēmu kastīti ar tabletēm un 4 kastes, kurās katrā bija pa injekcijas šļircei. Injekcija jātur ledusskapi un man ir gabaliņš līdz mājai, tāpēc tās aptiekāre ielika starp sasaldēta ūdens pudelēm. Devos uz injekciju, lai nodotu analīzes un tur man arī parādīja kā rīkoties ar injekcijām (kā sagatavot devu un kur to pareizāk ievadīt). Tā kā neviens neko man nebija teicis par injekciju dienām, tad parasti tās taisa piektdienās, lai nākamā diena būtu brīva, jo var būt drudzis utt. Es biju pirmdienā, bet manu darba grafiku ņemot, dienas izvēle nebija nemaz tik slikta, jo vairāk darba man tieši ir 6dienās un tās es retāk varu dabūt brīvas. Ārste pirmo devu man ievadīja un teica, ka iedarbojas parasti pēc 4-6 h - kā kuram. Tā kā bija rīt (ap 11), tad man izstāstīja, lai nākamajā nedēļā injekciju ievadu labāk vakarpusē, lai var iet gulēt, jo tad esot vieglāk. Tā nu devos mājās un pēc 3 h neko vēl nejutu un nopriecājos, ka tik traki nemaz nebūs. Tajā dienā vēl bija ļoti liels karstums. Izlēmu pastaigāties un tad sapratu, ka ir pagājušas kādas 3,5 h un sāk palikt grūti - iespējams no karstuma. Gāju mājās un godīgi sakot knapi tiku līdz gultai - tad sapratu, ka iedarbojas zāles + gan jau papildus lielais karstuma, kas bija ārā. Iekritu gultā ar drebuļiem, bezspēku.. Temperatūra sāka kāpt uz augšu un bija ap 38. Galva plīsa pušu un bija smaga kā pilns spainis. Pagulēt nevarēju - viss ķermenis bija ļoti jūtīgs, nāca drebuļi, likās, ka galva pārplīsīs. Pēc dažām stundām temperatūra jau uzkāpa uz 39 un turējās kādas 2 stundas - tad es sāku uztraukties, jo likās, ka neizturēšu. Likās, ka sirds apstāsies un elpot ir grūti. Doma jau bija saukt "ātros". Labi, ka biju telefonā piefiksējusi Hepatīta biedrības telefona numuru (internetā var atrast www.hepatits.lv). Nolēmu uzzvanīt un varu tikai pateikt lielu PALDIES par atbalstu. Parunāt man bija grūti, bet nu sieviete otrā galā saprata par ko iet runa un teica, ka mana reakcija uz zālēm ir normāla - citam nav nekas, bet citam ir kā man. Tas ir jāiztur un, ka es to noteikti varēšu. Tas tiešām iedeva stimulu. Iedzēru arī pretsāpju zāles.

Uztraucos par to,ka man nākamajā dienā  bija darbs - nebiju vēl ieplānojusi brīvdienu otrdienās. Labi, ka sarunāju aiziet uz pāris stundām nokārtot dokumentus un tad doties mājās. Nakts bija briesmīga un vēl no rīta bija temperatūra. Darbā jutos briesmīgi un jau pēc pāris h devos mājās un gultā iekšā. Likās, ka no manis ir izsūkts viss spēks. Pārējās dienas nebija īpaši labāk. Bija nelaba dūša, nevarēju ieēst - gribēju, bet uzreiz palika slikti, galva sāpēja, bet nu centos turēties godam.

Visgrūtāk man bija ar injekcijām - sākumā pati nevarēju. Labi, ka bija cilvēks, kuram to uzticēt. Jaucot savu pirmo devu - rokas trīcēja, jo bija bail kļūdīties un izbojāt devu. Pirmais mēnesi bija uz robežas - kaut cik labi jutos tikai kādā 6dienā un 7dienā. Nogurums bija ļoti liels un sajūtas mainījās pa stundām. Mēneša beigās gan jutu, ka ir traki - Pēc darba gandrīz pa taisno gultā un tad atkal uz darbu. Matus izžāvēt bija grūti - fēns likās traki smags un darīju to sēžot un ik pa laikam atpūšoties. Pēc mēneša devos vizītē pie ārsta - tiku pie citas - dr. Zālītes, jo bija sākušies atvaļinājumi. Asins analīzes bija sliktas - arī svars man bija nokrities. Viņa man samazināja tablešu devu - 2 no rīta un 2 vakarā, jo bija mazāks svars. No tā arī man varēja būt tik slikti, jo par lielu deva. Izrakstīja vitamīnus - haizivs aknu eļļu, lai uzlabotu asins rādītājus. Izņēmu kārtējās zāles. Šoreiz tās dabūju bez maksas - nokārtoju mazturīgās personas statusu, jo reāli ar manu algu es to nevaru pavilkt. Ja nebūtu tās un valsts 75 %, tad man zāles izmaksātu gandrīz 500 ls. Grūti bija arī emocionāli - gribās strādāt, pelnīt naudu, bet tu saproti, ja sajūtas ir tik trakas, tad darbaspējas samazinās, lai arī cik liels gribasspēks nebūtu iekšā.

Pēc mēneša analīzes bija uzlabojušās un to arī sāku sajust pēc kādas nedēļas - bija slikti, bet nu jau vairs nejutos kā sazāļots cilvēks. No rītiem bieži bija nelaba dūša, apetīte mainījās pa dienām, grūtāk bija uzkāpt uz 3. stāvu, galvassāpes (it īpaši dažas dienas pēc injekcijām) bija normāla parādība. 

Pēc 3. mēneša nodevu analīzes uz vīrusa slodzi, lai noteikti vai ir vērts turpināt terapiju.  Rezultāti būs zināmi pēc mēneša. Tiku atkal pie citas ārstes, kura man vitamīnus vairs neizrakstīja, jo analīzes bija apmierinošas un uzlabojušās.Ja vīrusa slodze organismā nemazinās, tad terapiju pārtrauc un jāgaida cita veida zāles, ja slodze mazinās, tad terapiju turpinu (neuzrakstīju, ka man noteica 1.vīrusa genotipu, kas nozīmē gadu ilgu terapiju un tas esot genotips, kas visgrūtāk panes ārstēšanu).

Aknu biopsija

Par to protams salasījos internetā, bet citiem neieteiktu tajā tik ļoti iedziļināties...Saņēmu ziņu no LIC par ierašanos uz aknu biopsiju - apstiprināju,ka būšu. Divas dienas sanāk būt slimnīcā - LIC. Pirmajā no paša rīta jāierodas un ja viss norit veiksmīgi, tad nākamajā dienā jau tiek mājās. Tā kā biju lasījusi arī ar letāla varianta iespējamību, tad uz biopsiju devos ar plašām izjūtām un ne tām labākajām - neziņa un bailes bija briesmīgas. Bet nu ievilku elpu un devos pretī nezināmajam. Man paveicās - tiku istabiņā ar divām fantastiskām sievietēm. Istabiņas bija kā kūrortā - pat brokastis deva jau tajā rītā (jo ieradāmies agri-jau ap 8iem). PALDIES jaukajām māsiņām. Neiztikām bez ārsta apskates un uz vieniem, diviem jau solīja vest uz biopsiju. Tās stundas likās garas - ko tikai nepārrunājām gaidot. Kompānija bija tik laba, ka beigās pat smējāmies un piemirsām,ka bijām slimnīcā.  Pienāca brīdis doties uz biopsiju - dabūjām divas šprices dibenā. Otrā bija ļoti kodīga,bet nu māsiņa jau brīdināja. Es domāju, ka tā otrā ir atsāpinošā. Tad gaitenī gaidījām savu kārtu uz biopsijas veikšanu. No kabineta visus izveda braucamajos ratiņos. Vajadzēja redzēt to dažu vīriešu acis...viņi bija vairāk nobijušies kā mēs. Man no mums trijām pirmajai tika gods doties uz biopsiju - tad gan dūša sašļuka. Noguldīja uz sāniem, teica, lai neizkustās. Tikai tad labajā sānā ielaida vietējo anestēziju.. Ārste bija jauka un teica,ka noteikti kaut ko jutīšu,bet nevajadzētu sāpēt. Tas bija viens mirklis - skaņa bija kā ar skavotāju kaut ko pieskavotu, bet sajūtas gandrīz nekādas...it kā jutu, bet laikam biju tā pārbijusies un saspringusi (ārste gan teica,lai atslābinos un to darīju iespēju robežās), ka biju pārsteigta,ka tas process tik ātrs un nesāpīgs. Viens klikšķis un viss gatavs :) Tā otrā šprice sāpēja vairāk :) Atvieglojums bija neizsakāmi liels un smaids sejā parādījās no jauna. No kabineta izveda braucamajos ratiņos, jo nedrīkstēja kustēties, un aizveda gandrīz līdz gultai - atlika tikai ieiet palātā un pāris solus aiziet līdz gultai. Tad tika atnesti aukstuma kluči, ko pielikt pie sāna. Bija tā mierīgi jāguļ vairākas stundas un vēl pēc tam 1 stundu bez aukstuma kluča. Nogulēt bija grūti - uz viena sāna un tik ilgi, bet tas nebija neizturami. Pašā vakarā jau smējāmies un klačojāmies. Nākamajā rītā bija ultrasonogrāfijas pārbaude - vai nav asiņošanas no aknas utt. Viss bija veiksmīgi un jau ātri tikām mājās.

Katrā ziņā LIC 4. nodaļas māsiņas ir lieliskas - apkalpošana un attieksme ļoti laba - pat neticējām, ka par to mums nav jāmaksā. Katrā ziņā neiesaku baidīties no aknu biopsijas - tas nav nekas briesmīgs!!!

Sākums - diagnozes noteikšana

Šo iedvesmojos sākt rakstīt no viena cilvēka,  kurš jau ir izvietojis savu blogu par C hepatīta ārstēšanu. Internetā pieejamās ziņas ir ļoti daudzpusīgas un komentāri bieži ir briesmīgi, tieši tāpēc uzsākot cīņu ar šo slimību, nevajadzētu lasīt lieku informāciju, kas varētu attālināt cilvēku no realitātes un iebiedēt. Īstenībā laba un koncentrēta info ir mājaslapā www.hepatīts.lv, kur var izlasīt,kas tas C hepatīts vispār ir par zvēru. Tā kā es reti eju pie ārsta un tikai tad, ja patiešām jūtos slikti, tad iespējams vēl ilgi neko nenojaustu.. Grūti pateikt, kad īsti sapratu, ka nejūtos tā kā normālam, jaunam cilvēkam vajadzētu. Iespējams slimības simptomi sākās bakalaura rakstīšanas laikā ap 2009. gada sākumu, kad sapratu, ka daudz kas mani nogurdina, pa dienu ir vēlme gulēt un neko nedarīt un arī vakarā ir grūti savākties, lai kaut ko darītu. Zaudēju toreizējo darbu un domāju nodoties bakalaura rakstīšana, kas mana noguruma dēļ nevedās, bet tomēr beidzās ļoti veiksmīgi (šķiet pateicoties manam lielajam gribasspēkam un apziņai). Ap 2004.gadu man bija deguna trauma un kopš tās ir problēmas ar degunu, kas rosināja aktīvāk doties pie ģimenes ārsta. Bakalaura rakstīšanas laikā  nokritās svars - kādi 5-6 kg. Pabeidzu augstskolu un sāku strādāt, bet nogurums neatlaidās, līdz ziemā nolēmu doties pie ārsta - galvenokārt sava deguna problēmu dēļ.Jau tajā ziemā ārste ieteica nodot asins analīzes, iespējams kaut kas nav kārtībā ar vairogdziedzeri. Tā kā asins ņemšana no vēnas man ir briesmīgs process, tad analīzes atliku un sev nesaprotamu iemeslu dēļ (laikam dēļ lielā noguruma) nolēmu tomēr analīzes nodot. Pēc tām ārste ieteica nodot tās vēlreiz, jo aizdomīgi liekas aknu radītāji. Un tā arī darīju un jau nākamajā vizītē uzzināju, ka jādodas uz LIC (Latvijas Infektoloģijas centru), lai nodotu papildus analīzes, jo ir aizdomas par C hepatītu. Atceros,ka rudenī sēdēju ārsta kabinetā un īsti nesapratu - uztraukties vai nē - jo C hepatīts likās dzirdēts, bet neko tuvāk nezināju. Tikai bija nojauta,ka nekas pozitīvs tas nav. Ārste gan mierināja, ka tās ir tikai aizdomas, bet vajagot pārbaudīt. Un tad nu sākās ceļš uz C hepatīta izzināšanu...protams, ar interneta starpniecību un tas ko lasīju bija šausmīgi.... Aknu ciroze, aknu vēzis, maza iespēja izārstēt utt. LIC tiku pie foršas dakteres, ka nedaudz nomierināja, bet iekšēji jutu, ka par velti tomēr te neesmu atbraukusi un nojautu,ka analīzes varētu būt ar pozitīvu iznākumu - ar apstiprinājumu par C hepatītu. Analīžu rezultātus uzzināju janvārī - mazliet mazāk kā nedēļu pirms savas 24. dzimšanas dienas. Pozitīvs..man ir C hepatīts. Sēdēju un domāju, pat īsti neaptvēru līdz LIC ārste sāka teikt par aknu biopsiju kuru noteikti jāuztaisa (par laimi  bez maksas) un par ārstēšanu, kas man varētu izmaksāt 200-300 Ls mēnesī...bet ja ir iespējams, jāmēģina ārstēties Tad nu iestājos rindā uz aknu biopsiju. Morāli bija smagi - kam teikt un kam nē. Ko domāt un ko nē.. Par laimi - man paveicies ar ģimeni - neviens pat neiedomājās pateikt, ka neizārstēšos un arī finansiāli solīja palīdzēt, jo tādu naudu es labi, ja nopelnu mēnesī... Tā nu gaidīju zvanu no LIC par aknu biopsiju, ko man solīja tikai pēc gripas epidēmijas beigšanās 2011. gada sākumā.. Tas varēja būt mēnesis līdz....! Šis gads ir iesācies grūti - tik daudzas nelaimes un cilvēki gājuši bojā un plusā tam mana diagnoze...nekas nelikās cerīgi. Un galvenais jautājums - kur es to draņķi dabūju??!!