26.12.2011

 Aizvadīti Ziemassvētki - sajūtas nekādas, jo ārā ir kā rudenī. Vakar naktī pat vētra bija. Šorīt nevarēju piecelties - svētki atņēmušu spēkus. TĀ gribas atpūsties - arvien mazāk kādu gribas redzēt. Šovakar bija kārtējā pote - pirms tās man pēdējos mēnešus morāli ir ļoti grūti - iedomājoties par špricēšanu un nākamās dienas izjūtām, iekšēji krītu panikā. Vismaz man tas ir mokoši. Bet mierinu sevi, ka tas viss drīz beigsies. Muguras sāpes pārgājušas, bet sāp vakarā pēc darba - pat ne sāp, bet tā kā velk..

20.12.2011

Saņēmu ziņu no Veselības Ministrijas. Īsumā:

"Tomēr uzskatām, ka tā kā pacienta līdzmaksājums šai diagnozei paredzēto zāļu 50% kompensācijas gadījumā pārsniedz iztikas minimumu, un ne visi pacienti, kuriem nav tiesību saņemt kompensāciju pilnā apmērā saskaņā ar Sociālās drošības tīkla stratēģiju, var nodrošināt līdzmaksājumu, tad nesaglabājot 75% kompensācijas apmēru zāļu iegādei arī turpmāk, lielākai daļai pacientu diagnozes „Vīrushepatīti” gadījumā atbilstošu zāļu terapija nebūtu pieejama.
Ņemot vērā šos apsvērumus, Veselības ministrija turpina sarunas ar zāļu ražotājiem par 2011.gadā paredzētās kārtības piemērošanu arī 2012.gadā, kā arī ir sagatavojusi un virza izskatīšanai Ministru kabineta sēdē grozījumus Noteikumos Nr.899, kas paredz saglabāt diagnozei „Vīrushepatīti” nepieciešamo zāļu iegādes izdevumu kompensāciju 75% apmērā." Valsts sekretāra vietnieks veselības aprūpes un sabiedrības veselības jautājumos - J.Bundulis

 Dažbrīd tiešām liekas, ka mūsos mīt pārdabisks spēks, kas gan vismaz man ik pa brīdim sāk noplakt. Apetīte ir kā kuru dienu, bet prasās vairāk ko vieglu. Nevaru ieēst daudz uzreiz - pa mazām porcijām, bet biežāk. Tā jau laikam ir arī pareizāk. Man ir tā, ka darbā nav kur normāli paēst, tāpēc mēdzu grēkot ar ēšanu. Vairāk ietekmi izjūtu sejā - šodien pat friziere teica, ka esmu izkritusies un izskatos nogurusi - viņa nezin par slimību

17.12.2011

Šodien jau drusku jūtos kā pēc cilvēka. Mugura gan vēl sāp, naktī bija grūti pagriezties. Šo dienu veltīšu sev, lai atpūstos. Naktī slikti gulēju - laikam viss stress, darbs, grūti atslēgties. Prātā gribas visur iet un darīt, bet jāmēģina sevi piebremzēt, jo fiziski tām visām domām līdzi nespēju tikt.
Gaidu lielu, pūkainu sniedziņu - šorīt tik forši - krita lielas, slapjas pārslas, bet tagad atkal viss pelēks un drēgns..
Es arī dabūju zāles 2 mēnešiem - sanāks nedaudz ietaupīt. It kā jau problēmas ar naudu zālēm nebūtu - brālis man aizdotu un nekas lieks nebūtu jāmaksā un nebūtu tik steidzami. Bet nu man nepatīk būt parādā. Šobrīd jau tikai es strādāju, bet ceru, ka draugs k-ko atradīs. Nedēļu gan grūtāk paņemt brīvu - sākas trakais tirdzniecības laiks un visiem ir pilnas rokas ar darbu. Bet nu ļoti paveicies ar šefu - risinājums tiek meklēts. Novēlu visiem tik labus darba devējus

16.12.2011

Neskatoties uz lielo nogurumu un nelabumu, naktī pamodos ar briesmīgām muguras sāpēm. Sāp kreisas puses augšejā daļa ap lāpstiņu rajonu. Naktī knapi varēju pagriezties uz otriem sāniem. Un no rīta tas pats - bail bija pat no gultas kāpt laukā, jo pagriežoties bija asas sāpes. Ar bažām braucu uz darbu. Braucu uz darbu ar bažām un gandrīz asarām acīs - bija traki karsti, galva griezās. Sapratu, ka jārunā ar priekšnieku un par laimi būs risinājums, ja es netikšu uz darbu. Jo tiešām jūtos tā, ka ienu dienu varu vai nu nepiecelties vai arī kaut kur nokrist.. Doma ir sākt atpūsties.

15.12.2011

Šodien biju LIC - saņēmu zāles 8. terapijas mēnesim. Kā par brīnumu 9os LIC reģistratūrā bija liels klusums - sen tā nav bijis un pats process neaizņēma ilgu laiku. Vienīgi analīzes bija ilgāk jāgaida - gatavas bija tikai pēc 1,5 h. Daktere teica, ka tas atkarīgs no tā, kā viņas nogādā. Sajūtas šīs pēdējās dienas ir briesmīgas - slikta dūša, galva plīst pušu un ir dulla, pamosties grūti, bezspēks nenormāls... Ar to arī saprotams, ka analīzes bija sliktas. Dr. Zālīte teica - uz kritiskās robežas. ALAT bija 25 - tas gan nokrities. Jādzer tā pati haizivs aknu eļļa, bet neko citu neesot vērts dzert. Ir nokritušies leikocīti un vēl kaut kāds rādījums, kuru jau aizmirsu... (iespējams hemoglobīns). Laikam darbā par lielu slodze - acis arī sāp. Par finansējumu 2012. gadam nekas vēl neesot zināms, baumas esot par 50 % valsts apmaksu. Daktere teica, ka grūti pateikt, kad to pieņems.... Tā kā nāksies vēl padzīvot neziņā. Jautāju arī par hormonu tabletēm (varbūt kādam noder) - tās labāk nedzert, jo ietekmē aknas, t.i., ja grib pasaudzēt aknas, kurām tā jau ir liela slodze, tad labāk nedzert. Apsveru šādu iespēju..
Vēl rindā sēžot un gaidot analīžu rezultātu aprunājos ar dažiem cilvēkiem. BIja kāda sieviete jau gados, kura ir beigusi terapiju. Viņai esot grūti gājis - mati izkrituši u.c. blaknes. Esot bijis ļoti grūti un beigās 8. mēnesī terapija pārtraukta. Bet vīruss neesot atrasts, tāpēc vēl ejot pārbaudīties. Grūti esot attapties no terapijas, sāpot ceļi. Protams, domāju, ka jauniem cilvēkiem tas ir daudz vieglāk. Bija arī vēl viena sieviete, kura jau padsmit gadus dzīvo ar C.... Neārstējas ar terapiju, jo nevarēja panest.. Lieto homeopātiskos līdzekļus un regulāri brauc uz LIC pārbaudīties - pagaidām viss esot normas robežās. Tā nu man šodien gāja. Vēl tagad dulla galva, visu dienu nogulšņāju un domāju kā rīt savākties uz darbu...

13.12.2011

Atkal kādas dienas neesmu te bijusi. Drusku tikai calis.lv kaut ko uzrakstu. Trūkst spēka raxtīt. Kopumā nedēļa ok - tikai sāku just, ka fiziski spēks ir mazāk. Īpaši ejot uz darbu - ir reizes, kad izeju no mājas pēdējā brīdī un tad nu ejot pret kalnu, pusceļā liekas, ka kājas atstiepšu un mute sausa...grūti atvilkt elpu. No rītiem arī grūtāk piecelties, varbūt tāpēc, ka laiks tāds drūms. Bija vienu brīdi auksts un sniedziņš, bet nu jau atkal rudens. Iet cauri kauliem man tas drēgnums. Joprojām iet ciet deguns, neiztieku bez ikrīta deguna šņaukšanas, kas turpinās visu dienu. Jūtu, ka tas viss no deguna sakrājas kaklā un no rītiem aizkrīt balss. Bet nekādi nevaru to izklepot. Jūtu, ka mugura paliek jūtīgāka - braucot mājās, pat grūti nosēdēt, jebkurā pozā sāp mugura. Visu dienu esmu uz kājām un tad pat ir vieglāk, nekā sēžot. Vakar ielaidu 7. mēneša 4. poti. Jau pirms tam bija sajūta, ka galva plīst pušu. Laikam jau no domas vien, ka būs sev atkal jādur. Riebjas man šī sajūta un gandrīz nodzen mani līdz asarām un izmisumam. Vakarā atkal ātri aizmigu uz dīvāna - pēdējās dienas bieži sanāk - pārņem tāds nogurums, ka pat uz gultu aiziet nevaru un negribu. Šodien galva plīst pušu un deg kā ugunīs, bet nu ir labāk nekā pēc iepriekšējās potes, kad vispār no mājas neizgāju un tikai pa gultu nogulšņāju. Jau naktī jutu, ka nebūs ok, jo daudz grozījos.
 Mati plāni palikuši - iešu 4dien krāsot un nogriezt. Bail jau - ka tikai mana friziere nenokrīt no brīnumiem, jo neesmu pāris mēnešus bijusi. Pirms tam man tāds kārtīgs kušķis bija uz galvas..

06.12.2011

Man šodien traka diena pēc vakardienas šprices... Naktī mocījos - bija drebuļi no temp. Pat sapņoju, ka pamostos galīgi slapja, bet varbūt, ka tā bija. Visa nakts pagāja miglaini. Cik no drauga sapratu, tad laikam esmu teikusi, ka man ir temp. un galva pat naktī sāpēja. "Izgulējos" līdz pus 2iem dienā. Jāsaka, ka sen neesmu tik ilgi gulējusi - tikai pirmajos terapijas mēnešos. Šodien galva plīst pušu, iedzēru pretsāpju tableti, bet tāpat sāp + nāk karstumi (temp. tikai 37,1) un slikta sajūta mutē. Visu dienu kā dārzenis pa māju esmu un jāsaka pat netaisos nekur iet Tikai rīt uz darbu jāsavācas. Un jāgaida labās sajūtas. Tā nu mani šoreiz pote ir galīgi nokausējusi.... Par tiem pleķiem - jā, potes vietā parādās un pēc pāris ned. pāriet. Es pat plānoju špricēt tikai kājās, jo decembrī būs vairāk darba un diez vai varēšu iztikt ar garām rokām, bet pleķu dēļ īsās negribas vilkt - nav vēlme atbildēt uz citu jautājumiem...

05.12.2011.

Jau decembris ir sagaidīts... tikai sniega pietrūkst. Apkārt esošais lietus un aukstums uzdzen drebuļus. Šo laiku esmu pavadījusi kā miglā. Kaut gan dienas paskrien ātri. Izcīnīju atkal savu mazturīgās personas statusu - rīt eju pēc izziņas. Ja būtu jāmaksā, noteikti morāli sabruktu. Tā jau maz līdzekļu, nevaru 100 % atdot sevi darbam. Brīvdienās biju jaukā radu pasākumā - Zelta kāzās. Pasākums izdevies par visiem 100 %, lai gan besis šodien jūtams. Vēlreiz sapratu, ka terapijas laikā ir jāguļ. Ja ne jāguļ, tad jāsaudzē sevi un pus nakts negulēta nav labākais pašsajūtai. Šovakar ielaidu 7. mēneša 3. poti. Atkal grūti bija saņemties - no domas vien galva plīsa pušu. Tagad spiediens galvā - ar bailēm gaidu rītdienu - kārtējās galvassāpes. Lai gan pozitīvi ir tas, ka pagājušajā nedēļā tikai 1 pretsāpju tableti izdzēru - otrajā dienā pēc potes. Galvassāpes likušas mani mierā (vismaz uz brīdi), lai gan parādās muguras sāpes, un sāpes kājās, bet tas ir nieks salīdzinot ar galvu un ātri pāriet. Sāk iet atkal kakls ciet - jūtu, ka kaut kas krājas (no iesnām), bet ārā dabūt nevar.
Mati vairs saujām nekrīt ārā - tikai ik pa laikam kādi pāris mati. Bet uz galvas vēl ir Un uz augšstilbiem sametušās sarkanas pumpas - niez kā trakas!!! Nevar saprast vai alerģija vai kā...

Vēstule veselības ministrei

Ļ.cien. Veselības ministrei I.Circenei
Labdien,
Man ir 24 gadi. Pirms nepilna gada uzzināju, ka esmu inficējusies ar C hepatītu un man tas ir hroniskā formā. Lieki teikt, ka morāli tas mani sagrāva un vienīgās domas bija par to, kā atgūt darba spējas, jo vēlos pilnvērtīgi strādāt un veidot ģimeni, vēlos bērnus un galvenais – palikt Latvijā. Tā kā veselības jomā skaidrības nav, tad ilgi domāju par terapijas uzsākšanu, jo atlikt 120 Ls mēnesī zālēm es nevaru. Saņemu mēnesī tikai minimālo algu un lieku līdzekļu man nav. Zinu, ka 2011. gada sākumā tika panākta vienošanās ar bijušo ministru J.Bārzdiņu par 75 % valsts atbalstu HCV ārstēšanā un tas bija būtisks lēmums daudziem C hepatīta pacientiem, kuri naudas līdzekļu dēļ bija nonākusi strupceļā – ārstēties un dzīvot pilnvērtīgi, vai tieši pretēji. Zinu arī to, ka gada sākumā daudzi nogaidīja terapijas sākšanu, jo tik lieli naudas līdzekļi ir pieejami reti kuram.
Man bija iespēja nokārtot mazturīgas personas statusu, jo mani ienākumi nesasniedza 120 Ls mēnesī, turklāt bija samazinātas darba spējas, kas nozīmēja, ka varu strādāt tikai pusslodzes darbu, par ko varu pateikties darba devējam, jo daudziem šāda iespēja ir liegta. Līdz ar to ārstēšana līdz 2011. gada beigām man ir bez maksas. Terapiju saņemu jau 7. mēnesi un varu pateikt, ka paralēli strādāt ir grūti un nopelnīt naudu ārstēšanai nav iespējams. Ar bažām gaidu 2012. gada sākumu, jo klīst baumas, ka šī summa man būs jāmaksā no savas naudas, kuras man nav un mana nākotne nav skaidra.
Es ceru, ka pēc iespējas ātrāk būs skaidrība par terapijas izmaksām no 2012. gada 1. janvāra, jo tas izšķir tūkstošiem cilvēku likteņus, kuri ir darbaspējas vecumā un vēlas pelnīt sev un savai valstij, ka arī veidojot ģimeni rūpēties par Latvijas iedzīvotāju skaita palielināšanos. Un tiks saglabāta 100 % apmaksa mazturīgām personām, jo nāk ziema un pieaug izmaksas par dzīvokli. Es ļoti ceru, ka Jūs ļoti rūpīgi izvērtēsiet C hepatīta slimnieku nepieciešamību atbrīvoties no šīs nāvējošās infekcijas un samazināsiet šo cilvēku iespējas inficēt citus.
Zinu, ka daudzi cilvēki plāno aizbraukt, jo citās ES valstīs tiek apmaksāta C hepatīta ārstēšana, kas visbiežāk ir smaga, ar daudzām komplikācijām, ko dod spēcīgā terapija. Piemēram, HIV pacienti ārstēšanos saņem bez maksas, no tiem liela daļa ir narkomāni utml. personas. Savukārt C hepatīta pacientiem, kas ir darbaspējas vecumā un visbiežāk normāli strādājoši cilvēki, kas rūpējas par valsts labklājību, par ārstēšanos ir jāmaksā vairāki tūkstoši un šo infekciju var saņemt kaut vai pie zobārsta, kurš neapzināti cilvēku inficē. C hepatīta pacienti jūtas pamesti un atstāti bezcerīgā situācijā. Viņi vēlas strādāt un maksāt nodokļus, bet lielai daļai tas ir liegts. Veselības Ministrijai īpaša uzmanība būtu jāievērš šiem cilvēkiem, lai tie spētu pilnvērtīgi atgriezties darba tirgū, kā arī būtiski atbalstīt jaunās māmiņas, kuras tikai grūtniecības laikā uzzina par šo slimību. Kur viņām ņemt naudu, ja knapi pietiek bērniņa uzturēšanai, bet darbaspējas ir novājinātas?
Mēs visi ceram uz Veselības Ministrijas sapratni un iespēju sniegt mums dzīvošanas iespēju. Mēs lūdzam palīdzību, jo mums nav citur kur vērsties. Turklāt valstij ir izdevīgāk apmaksāt terapiju, nekā vēlāk izmaksāt invaliditātes pabalstus, slimības lapas, ko izraisa vīrusa klātbūtne organismā. Un tas noteikti samazinātu cilvēku izbraukšanu, līdzekļu noplūšanu uz citu valstu kasēm, jo tie, kuri aizbrauks, noteikti ar lielu cieņu uztvers valsts atbalstu un rūpes par cilvēkiem, kuriem ne savas vainas dēļ ir nācies inficēties ar C hepatītu.
Ļoti ceru, ka Jūs pēc iespējas ātrāk darīsiet mums zināmu informāciju par HCV ārstēšanas izmaksām un nomierināt mūs, ka mums ir iespēja izdzīvot. Turklāt mēs ne tikai vēlamies ārstēties, bet informēt arī citus par šo bīstamo slimību.

Lai Jums izdodas!
 
Ar cieņu,
Kristīne Špone

29.11.2011

Temperatūra man ir reti. Šonedēļ bija ap 37 un 37,1, bet domāju, ka tas no lielas slodzes darbā. Vasarā tā nebija, jo strādāju mazāk. Katrā ziņā ziemā man ir vieglāk. Vienīgi spēka maz, biežāk reibst galva-īpaši kad daudz jākustas, kaut kas džinkst - bet man arī iet ciet deguns, no kā varbūt ir grūtāk. Un kas vēl - jau nedēļu tāda neliela sviluma sajūta vaigos, vairāk parādās uz vakarpusi. Varbūt no tās temp. 37.
Vakar atkal bija potes diena - labajā rokā, bet kaut kā sāpīgi sanāca. Nepatīk man tās potes - grūti saņemties un arī sajūta pēc tam nav ok. Šodien jau atkal pamodos ar galvassāpēm. Kamēr īpaši nekustos, vēl ir ok, bet nu uz pēcpusdienu sāp trakāk, apsveru jau domu iedzert kādu pretsāpju tableti. Protams, izmērot temp., uzrādīja 37,4. Tad gan iedzēru tableti - mazliet sāpes nomierinājās, bet nepazuda pavisam.
Vakara daļu pavadīju rakstot vēstuli veselības ministrei I.Circenei, lai ieviestu skaidrību - cik tad man no 1. janvāra būs jāmaksā par terapiju..

24.11.2011.

Nu jau ir 4 diena - 3. diena pēc potes.Nākamajā dienā pēc potes gan jutos drausmīgi. Galva sāpēja kā traka un likās, ka neesmu lietojama. Pat nezinu kā aizgāju uz veikalu. Vismaz apetīte bija. Vakar darbā svila vaigi - tas viss uz pēcpusdienu, iespējams bija temp. Vakarā pēc 9iem vilkos mājās un likās, ka kājas pašas mani nes - jutos tiešām kā vārīts dārzenis. Šodien pamodos jau pēc 8iem, bet no gultas knapi izlīdu ap pus 10iem. Šodien bija vēlais rīts darbā - atļāvos pagulšņāt. Atkal kaut kāda dīvaina garša mutē - laikam no zālēm. Tad vēl pāris sarkanas pumpas uz sejas uzmetušās. Sen nekas tāds nebija bijis. Un jā - mani mati ir pilnīgi visur, doma ir tos nogriezt īsākus. Vakarā darbā atkal jutu, ka ir karsti. Vaigi arī tādi sārti. Laikam no slodzes un mājās vakarā bija temp. 37,1. It kā nav daudz, bet parasti man turas normas robežās. Turklāt labi izgulējos, bet braucot uz darbu likās, ka seja nedaudz aizpampusi.

21.11.2011

Vaiii..šodien iešpricēju 7. mēneša 1. poti! Sanāca kreisajā rokā, grūti jau bija iedabūt to adatu, bet nu saņēmos. Kas jādara, jādara. Draugs vēl prasīja vai es varēšot. Protams - nevar nevarēt. Pēc tam gan nedaudz roka tajā vietā sāpēja. Uz vakaru jūtu, ka galvu sāk spiest. Līdzīga sajūta kā parasti ir dienā pēc potes. Organisms laikam jūt, kas gaidāms...Es te pa diviem forumiem - šeit un calis.lv.Šodien tīri laba sajūta - tikai nedaudz kaklā kaut kas - gribas visu laiku uzdzert vai uzēst kaut ko - nepatīkama garša. Nāk aukstums viršu un jūtu, ka atkal deguns iet ciet, ik pa laikam arī tek. Tas man katru gadu, pareizāk - visu cauru gadu nevaru normāli paelpot.

Vakar palasīju vecos forumus, jo vienīgo brīvdienu nolēmu veltīt atpūtai. Laikam garā nedēļa bija par smagu. Kas tik nav cilvēkiem jāpārzīvo...sapratu, ka man vēl ir viegli. Skumji, bet fakts. Pēdējās dienas nāk virsū depresīvas izjūtas, šodien pat raudiens nāca. Bet prieks par to, jo izraudoties ir vieglāk. Laiks arī paliek vēsāks. Biežāk ievēroju cilvēkus, kuriem nav māju..tad aizdomājos, bāc, kas tad man ir tik slikts dzīvē?! Esmu siltumā un paēdusi, tikai mazliet jāpicieš nelabās sajūtas. Tās tādas pārdomas.. Tikai smagi par tuvākā cilvēka attieksmi, neliekas, ka mani cenšas saprast. Bet vai varu ko pārmest? Biežāk jūtos viena, bet ceru, ka šīs domas izdosies aizdzīt prom un iestāstīt, ka tas viss no zālēm! Visu nakti vēl sapņoju, ka forumus lasu :)

Šodien ziņā dzirdēju par mašīnu, ko valsts pirks Zatleram - ap 88 tūkst. Ls. Sirds sažņaudzās - cik cilvēkus varētu izārstēt. Tur aiziet mūsu nodokļu nauda... Bet mums vienkāršajiem pa to laiku jāmirst nost....

18. novembris

Sveiciens svētkos! :)

Pirmdien atkal bija injekcijas diena - noslēdzu 6. terapijas mēnesi. Iekrita tā, ka šī nedēļa tāda saspringta un otrdienā nācās braukt uz Rīgu pēc nākošās zāļu devas. Špricēju labajā kājā un kaut kā jau otro mēnesi tur pote sāp visvairāk - rokās gan praktiski nejūtu. Naktī jutu, ka ir drebuļi, bija pavisam auksti. No rīta knapi izlīdu no gultas - galva plīsa pušu un bija temp. Iedzēru pretsāpju tableti, jo bija jātiek līdz Rīgai pie ārsta. Šoreiz pie dakteres Zālītes rindas nebija. Vienīgi kādas 30 min. gaidīju reģistratūrā - tur vispār ir bardaks, neviens neko nesaprot. Analīzes man bija labas. Nolēmu šoreiz ārstu izjautāt un prasīju ar akūta un hroniska hepatīta atšķirībām. Akūts noritot ātri un to var izārstēt. Cik sapratu, tad hronisku hepatītu izārstēt ir ļoti grūti un maza iespēja - vīrusu var nodzīt līdz zemākajam līmenim. Man, protams, ir hroniskais un 1. genotips, kas grūti pakļaujas ārstēšanai. Bet labi vismaz, ka zāles nebojā asinis un analīzes ir labas. Jautāju par to, ka man liekas, ka dažreiz sajūtu aknu, bet viņa tikai noteica, ka akna nesāpot. Atbraucu mājās un gāju gulēt, jo bija temp. 37,4 grādi. Nākamajā dienā man bija sapulce - pamosties knapi varēju. Vakarā atkal uzkāpa temp. un šoreiz jau uz 38, 1 grādu - šoreiz iedzēru Paracetamolu, jo sapratu, ka neaizmigšu, jo visi muskuļi sāpēja. Nākamā diena nebija labāka - galva sāpēja un temp. bija 37,1. Atkal pa dienu gulēju. Šorīt gan piecēlos labi, ja neņem vēra, ka miegs gan nāca. Darbā bija daudz ko darīt un diena ātri paskrēja. Tagad vakarā tikai spiež galvu, jūtīga mugura, bet šķiet, ka temp. nav.

11.11.2011.

Šodien darbā bija jocīgas sajūtas. Bija jākrāmē prece un vienā brīdī sāka traki dauzīties sirds - tā, ka likās, ka sitas pret ādu un ļoti, ļoti ātri. Galva sāka tā kā pulsēt un jutu, ka nāk ģībiens.. Šo sajūtu pāris reizes dzīvē esmu piedzīvojusi un nu jau to  protu aptuveni atpazīt. Nenokrist palīdz dziļa elpas ievilkšana un nomierināšanās. Darbā nogāzties negribētu.. Tā man sirds sitās kādas 2 reizes. Sāku domāt, ka varbūt slodze ir par lielu. It kā gribās daudz ko darīt, bet sajūta, ka organisms tam netiek līdzi.


Vakar vakarā atcerējos par grāmatu, ko iegādājos, kad uzzināju par slimību: Pēteris Apinis "Uzveikt C hepatītu".
Calis.lv portālā uzzināju par interesantu dokumentu  http://vec.gov.lv/uploads/files/4d08c09c5b481.pdf. Interesanti palasīt. Patika teikums: "Pacientu informē par plānotās terapijas norisi, iespējamām blaknēm un galarezultāta variantiem" - neko īsti neviens ārsts nav stāstījis..vismaz man nē!

10.11.2011.

Nu jau atkal sen nav šeit sanācis būt. Vairāk iedzilinos diskusijās calis.lv, kur šo to no cilvēkiem var uzzināt. Lai gan īstas skaidrības nav - vai bija prātīgi uzsākt terapiju? Jau otro nedēļu daudz esmu darbā. Brīvdienas ir maz. Pēc pirmās nedēļas gan jutos kā izspiests citrons, nostrādāju 4 dienas pēc kārtas un 4. vakarā knapi savācos, lai nomazgātos un ietu gulēt. Pirmdien atkal bija injekcija - 6. mēneša 3. pote. Jau vakarā jutu nelielu spiedienu galvā - iespējams daļēji tas no darba. Nākamajā dienā gan bija bail celties, jo jau gultā jutu, ka galva ir kā pārpildīts spainis. Miegs nenāca, bet nevarēju saņemties piecelties. Apetīte gan bija. Tā kā galvassāpes kļuva ļoti stipras, tad iedzēru pretsāpju tableti, lai nesajuktu prātā. Ļoti nelīdzēja, bet nu sāpes dienas garumā pacietu. Vakarā pat uz veikalu saņēmos aiziet, jo atkal uzradās apetīte :) Pēc potēm dažas dienas man ir slikta garša mutē - liekas, ka nāk no kuņģa, lai gan īsti nezinu kā tas ir. Tāpēc varbūt ir apetīte, jo gribas kaut ko uzkost, lai to nomāktu.
Mati gan plāni palikuši. Svētdien izsūcu paklāju istabā un koridorā - tādu matu kušķi vēl nebiju tīrījusi no putekļusūcēja filtra. Bet nu mājās man vismaz saka, ka neizskatās, ka mati būtu mazāk, lai gan pati to jūtu. Saujā paliek kaudze matu. Man liekas, ka tie ir visur.. :D
Kopumā pēc šīs potes sajūtas ir labas. Vienīgi morāli pēc potes ir grūti saņemties kaut kur iziet no mājas.
Pēdējās nedēļas jūtu saasināmies vecu deguna kaiti - tas regulāri ir ciet. Cenšos tīrīt, bet tāds sausums degunā. Darbā ir grūti, jo trūkst svaiga gaisa. Būs vien jānopērk jūras ūdens, lai mitrinātu degunu :)

30.10.2011.

Ilgi nav sanācis neko uzrakstīt. Iemesls ir vienkāršs - jutos slikti. Pāris nedēļas ir pagājušas kā miglā. Ar visiem simptomiem - galvassāpēm, sliktu dūšu, bezspēku, matu krišanu, acu jūtīgumu.
20.10. atkal ciemojos LIC. Pēdējās nedēļas jutu, ka paliek sliktāk - simptomi pastiprinās. Prasījās lielāku mieru. Paveicās darbā - oktobrī bija brīvāks grafiks un mēnesi pavadīju kā lācis alā.  Dienu pirms došanās uz LIC jutu, ka nav ok. Visu dienu bija sapulce darbā - jutu, ka ir karsti, galva spiež. Visvairāk man sāp kreisajā pusē - deniņos, kur jau pāris mēnešus sāpju laikā izspiežas liels asinsvads un vispār asinsvadi pie matiem ir pietūkuši - pataustot ar roku, jūtu, ka viss pulsē. Par laimi - citi to nemana :) Tā nu visu dienu nomocījos un vakarā mājās sapratu, ka ir traki. Izmērīju temp. - bija 39 grādi. Likās, ka degu kā ugunis, knapi saņēmos iedzert vakara zāļu devu un izdzēru arī paracetamolu, jo jutos kā salauzta. Naktī pamodos un sapratu, ka temp. vairs nav - šķita, ka no ķermeņa ir noņemts milzīgs slogs. Tāda temp. man bijusi tikai pēc pirmās potes.
Nākamajā rītā saņēmos un devos uz LIC - analīzes esot labas, rādītāji uzlabojas. Izstāstīju par iepriekšējās dienas "piedzīvojumu" - tas varot būt no potes, lai gan pēc tās ir pagājušas gandrīz 2 dienas. Mani izbrīnīja labās analīzes, jo 2 nedēļas tiešam jutos slikti. Daktere teica, ka tas ir labi - tas nozīmē, ka organisms cīnās ar vīrusu. Prasīju par  paracetamolu - vai var dzert. Var, ja ir tik augsta temp. Saņēmu zāles mēnesim un devos mājās.

Pirmdienā špricēju nākamo poti - kreisajā rokā. Rokā man visvairāk nepatīk, jo nav ērti. Kājā ir vienkāršāk. Pēc pēdējās smagās potes labajā kājās ir sarkanzils pleķis. Pēc potes rokā - spilgti sarkans pleķis. Bet tā jau ir katru nedēļu. Pēc pēdējās potes es jūtos kaut cik labi. Nākamajā dienā nebija briesmīgās galvassāpes - tikai nedaudz uz vakaru parādījās. Nakti gan slikti gulēju - pēc tam darbā bija grūti. Bet zāles miegam dzert nevaru. Vienas man izrakstīja, bet lielu efektu nejutu, tāpēc vienīgais, ko man ieteica ir Relaxen - tas esot no dabīgajiem līdzekļiem un nenoslogo aknas.Recepšu zāles tikai bojās aknas..

Šodien jūtu lielāku nogurumu. Laikam no tā, ka 4 pilnas dienas esmu strādājusi. Jāgaida rītdienas vakara pote un organisma reakcija uz to. Novembra beigās beigsies mazturīgās personas izziņa - atkal jākārto būs papīri. Mazliet baida janvāris, kad laikam par zālēm būs jāsāk maksāt. Jāsāk plānot, kur dabūt naudu.. :(

Jā - ceļš uz iespējamo atveseļošanos ir sākts

26. septembrī biju LIC pie ārstes Zālītes, lai uzzinātu analīžu rezultātus - vai vīrusa slodze samazinās un terapija ir jāturpina? Uzzināju pozitīvas ziņas - hepatīta slodze samazinās un terapiju varu turpināt - zāles uzveic vīrusu. Slodze no 5 procentpunktiem nokritusies uz 1 - kas ir labi. Terapiju turpina, ja nokrītas vismaz par 2 vienībām. Tātad mana sliktā pašsajūta nav bijusi par velti - organisms ar vīrusu ir uzsācis cīņu!!! Tas nozīmē - vēl 8 terapijas mēneši, kas sev līdzi nes nezināmo.. Visvairāk bail par blakusparādībām, kas katru nedēļu izpaužas savādāk. Tā nu dabūju jaunu zāļu devu un devos mājās. Papildus vēl joprojām jādzer haizivs aknu eļļas kapsulas, lai asins analīzes noturētu normas robežās.

Vakarā ievadīju kārtējo injekciju un devos gulēt. Naktī gulēju diezgan slikti - atkal bija drebuļi. Nākamā diena pagāja ar lielām galvassāpēm.

Brīvdienās nedaudz nācās atpūsties, jo augstskolai bija salidojums.  Nelietojot alkoholu tāds pasākums no malas šķiet diezgan interesants. Hmm...pat priecājos nedaudz par to, ka nevaru neko lietot. Noturējos augšā līdz 4iem un nākamā diena bija norakstīta. Galva sāpēja, bezspēks vēl lielāks... Laikam organisms ir atradis no šādām "izpriecām" un sapratu, ka ļoti jāpiedomā pie tā, lai organisms pilnvērtīgi atpūstos. Pirmdienā bija jāiet uz darbu un visu dienu bija slikti.... Vakarā atkal pote.... Naktī neko nejutu - nebija drebuļu. Toties nākamajā dienā pamodos 12os ar lielām galvassāpēm, jūtīgu galvas ādu un jūtīgām acīm. Likās, ka vispār no mājas ārā nevarēšu iziet - tik tiešām bija slikti, galva plīsa pušu un bija nelabi. Galva sāpēja visu dienu - vakarā nevarēju iemigt un nācās iedzert pretsāpju tabletes - tikai pēc tām iemigu. No rīta atkal galva bija dulla un pa dienu iedzēru vēl vienu pretsāpju tableti, jo jutu, ka nebūs labi. Izmazgāju matus - tie sāk stipri vairāk krist ārā.. Galvas āda jūtīga, nedaudz niez. Visu dienu nāk virsū karstuma viļņi.... Līdzīgi arī ceturtdien - ilgi nogulēju, jo liels besis, acis jūtīgas. Uz vakaru nedaudz labāk... Jāgaida, kas būs tālāk..

19. septembris

Ir palikusi nedēļa līdz es uzzināšu vai terapija būs jāturpina vai jāpārtrauc. Šodien vakarā ir palikusi pēdējā injekcija un jau nākamo pirmdien dodos pie ārsta nodot analīzes un savā ziņā uzzināt savu likteni. Iepriekšējā reizē tiku atkal pie dakteres Zālītes, kur man ļoti patīk. Asins analīzes bija nedaudz sliktākas un man atkal jādzer haizivs eļļas kapsulas. Esmu jau pamazām iemācījusies saprast savu organismu un jutu, ka analīzes varētu būt sliktākas, jo atkal bija pasliktinājusies pašsajūta. Vismaz pozitīvi, ka ALAT uzlabojas. Uzprasīju arī zāles pret trauksmainību un labākam miegam, jo bieži guļu slikti - mētājos no viena sāna uz otru. Bieži mainās garastāvoklis, bet mācos to kontrolēt. Ir jūtīga galvas āda, sausāka ķermeņa āda. Galva sāp ļoti bieži. Bieži pārdomāju to, kāpēc tas ir noticis ar mani?? Vai es tikšu no tā vaļā, jo ļoti gribas ģimeni un negribas nejauši šo briesmīgo slimību pārnest bērnam. Iespēja ir maza, bet ir un nekad negribu, lai kāds cits iziet cauri šai terapijai - it īpaši manas vainas dēļ.

Kopumā šie gandrīz 4 mēneši ir bijuši dažādi. Bet esmu sapratusi, ka nemaz tik traģiski nav  - jācenšas sevi uzturēt uz pozitīvas nots. Ļoti liela nozīme tam ir apkārtējiem - lai savējie atbalsta. Neesmu par slimību stāstījusi viesiem, jo cilvēki nesaprot, kas tas ir un arī šīs sajūtas nevar saprast līdz tu pats to neesi piedzīvojis. Kā arī ne vienmēr visiem ir jāzina lietas, kuras viņus tieši neskar - lai nebūtu tas, ka pret tevi uzspēlēti saudzīgi izturas utt. Inficēt apkārtējos nevaru - jo ir jābūt kontaktam ar asinīm. 

Visvairāk žēl ir tas, ka cilvēki nezina, kur var dabūt C hepatītu. Daudzi nezina, ka ar to slimo un nodzīvo visu mūžu un nejauši var inficēt citus.  Ja es būtu zinājusi, cik ārstēšanās būs grūta, es diez vai uz ko tādu parakstītos, bet iespējams tas tieši ir labi. Citiem varu ieteikt - ja ir kaut mazākās cerības, ka terapija palīdz - doties cīņā un uzveikt šo briesmīgo slimību!!!

Ceļš uz izārstēšanos

Aknu biopsijas rezultātiem bija jābūt gataviem pēc kādām 2-3 nedēļām, bet mazliet aizkavējās un saņēmu tos apmēram pēc mēneša. Tā kā LIC nevienu analīžu rezultātus pa telefonu nenosauc, tad bija jādodas uz LIC 4. nodaļu pēc rezultātiem un tad pie ārsta. Tas bija apmēram š.g. maija sākums. Ārste pie kuras devos janvārī vairs nebija - aizgāja dekrētā (to man jau pati pateica, ka pēc aknu biopsijas iespējams man būs jāiet pie cita ārsta). Tā nu zvanīju uz LIC un mani pierakstīja pie dr. Ņ. Sumļaņinovas. Ceru, ka pareizi uzrakstīju - jo jau izrunāt ir grūti, kur nu vēl pareizi atcerēties. Gaidot ārsti, izpētīju aknu biopsijas rezultātus un cik nu man ir tā saprašana par tām lietām, tad šķiet man situācija aknām nebija ļoti slikta. Kaut kāds tur rādītājs pēc kura mēra aknu stāvokli bija 2. Aknu ciroze man bija vēl tālu... Vismaz kaut kas, kas nomierināja mani. Neliels šoks mani sagaidīja ārsta kabinetā - daktere ar mani sāka runāt krievu valodā un klāstīja analīžu rezultātus. Es, protams, nesapratu kas notiek un ko man tagad darīt...it kā sapratu, bet nu tā nav lieta, ar kuru saskaros ikdienā un tomēr gribējās visu saprast līdz galam, ņemot vēl vērā, ka informācija par šo lietu ir ļoti neliela, nepilnīga un dažāda. Kad vienā brīdī uzprasīju : ko?? Tad ārste saprata, ka ar mani jārunā latviski un izklāstīja visu manā valodā. Situācija neesot tik traka , aknas maz skartas, jāārstējas. Kaut ko minēja par ārstu koncīliju. Nosauca summu, cik man mēnesī varētu izmaksāt zāles (ar 75 % valsts atbalstu) - tie bija 120 ls. Un teica, lai zvanot, ja nolemšot ārstēties, bet mēģināt noteikti vajag. Pirms tam vēl jāuztaisa analīzes, lai noteiktu vīrusa genotipu, kas noteiks ārstēšanas ilgumu - 6 mēneši vai gads. Tā nu es braucu mājās un mēģināju visu salikt pa plauktiņiem. It kā nieka 120 ls mēnesī (ir kam tā summa ir daudz lielāka), bet visu saskaitot, es to par savu naudu nevarētu atļauties. Papildus vēl darbā nebija tāda stabilitāte, lai uzņemtos ārstēšanu iespējams uz gadu. Ja man nebūtu atbalsts un spiediens no ģimenes, es diez vai saņemtos uzsākt ārstēšanu, jo par visu procesu un blakusparādībām man bija diezgan tāla un neskaidra nojausma. Internetā centos nelasīt neko, jo to arī ārsts teica. Katru dienu domāju, ko darīt, vai būs nauda utt. Jo nebija jēga sākt, ja es šo summu pēc 3 mēnešiem vairs nevaru samaksāt. Līdz vienā dienā saņēmu zvanu no LIC - ir bijis ārstu koncīlijs, kas nolēmis, ka varu braukt ārstēties un tas jāizdomā 3 mēnešu laikā, jo tad atkal jātaisa jaunas analīzes un ārstēšana izmaksā 120 ls mēnesī. Tad sākās grūtākais - sākt vai arī atlikt uz gadu, jo arī neārstējoties man reizi gadā (vai pusgadā - īsti neatceros) ir jābrauc taisīt analīzes.

Sarunāju naudu aizņemties un pierakstījos jūnija sākumā LIC - bija jāgaida dzīvajā rindā. Tur princips ir sekojošs - dažās dienās ārsts [pieņem pēc pieraksta un ir dienas, kad rindas kārtībā. Tiku vēl uz atvaļinājumu laiku sākšanos. Aizejot uz LIC ir jāiet uz reģistratūru - kur parasti vismaz uz 9iem ir garas rindas, bet ja ir ieraksts, tad rindu var nestāvēt. Tur piereģistrē, ka esi ieradies un tad jāiet pie ārsta uz kabinetu. Ja ir cilvēki, tad jāuzgaida arī tur.
Tiku pie dakteres Ilzes Ekšteinas. Tur sākās mans otrs pārsteigums - ieejot kabinetā, ārste jautāja kas es esmu un ko gribu. Tā vienkārši - monotonā balsī. Labi - man nevajag ucināšanos un pārlaipnu uzņemšanu, bet nu sejas izteiksme un tembrs norādīja, ka es tikpat labi varēju arī nenākt!!! Izstāstīju, ka esmu nolēmusi sākt ārstēšanu. Viņa apskatījās analīzes un prasīja vai es visu zinu, kas būs. Teicu, ka nē. Un tad atkal sekoja "laipnais" jautājums - ko es tad vispār uzsāku ārstēšanos, ja neko nezinu un vai tad iepriekš neviens ārsts neko nav teicis. Mazliet nošokējos un jau apsvēru iespēju piecelties un iet prom, bet tad saņēmos un devu pretī, ka iepriekšējā ārste teica, lai izdomāju un tikai tad kaut kas būs zināms. Tad nu saņēmu nedaudz laipnāku attieksmi. Bija jāparaksta dokumenti, ka nelietošu alkoholu, narkotikas, nepalikšu stāvoklī un nepārtraukšu terapiju. Kārtība bija tāda - jānodod vēl vienas analīzes, lai noteiktu genotipu. Ārste izrakstīja recepti injekcijām un tabletēm - tās dod kopā un lieto tikai kopā. Reizi nedēļā apmēram vienā laikā jāievada injekcija un katru dienu jādzer zāles. Pēc mana ķermeņa svara ņemot - man bija 2 tabletes no rīta un 3 vakarā. Pēc mēneša jābrauc atkal uz LIC - ārste iedeva nosūtījumu - jātaisa asins analīzes un pēc 1,5 h jāiet pie ārsta un tad pēc analīzēm skatās vai ir uzlabojumi vai ir palicis sliktā, vai varbūt jāmaina tablešu deva.

Aptiekā saņēmu kastīti ar tabletēm un 4 kastes, kurās katrā bija pa injekcijas šļircei. Injekcija jātur ledusskapi un man ir gabaliņš līdz mājai, tāpēc tās aptiekāre ielika starp sasaldēta ūdens pudelēm. Devos uz injekciju, lai nodotu analīzes un tur man arī parādīja kā rīkoties ar injekcijām (kā sagatavot devu un kur to pareizāk ievadīt). Tā kā neviens neko man nebija teicis par injekciju dienām, tad parasti tās taisa piektdienās, lai nākamā diena būtu brīva, jo var būt drudzis utt. Es biju pirmdienā, bet manu darba grafiku ņemot, dienas izvēle nebija nemaz tik slikta, jo vairāk darba man tieši ir 6dienās un tās es retāk varu dabūt brīvas. Ārste pirmo devu man ievadīja un teica, ka iedarbojas parasti pēc 4-6 h - kā kuram. Tā kā bija rīt (ap 11), tad man izstāstīja, lai nākamajā nedēļā injekciju ievadu labāk vakarpusē, lai var iet gulēt, jo tad esot vieglāk. Tā nu devos mājās un pēc 3 h neko vēl nejutu un nopriecājos, ka tik traki nemaz nebūs. Tajā dienā vēl bija ļoti liels karstums. Izlēmu pastaigāties un tad sapratu, ka ir pagājušas kādas 3,5 h un sāk palikt grūti - iespējams no karstuma. Gāju mājās un godīgi sakot knapi tiku līdz gultai - tad sapratu, ka iedarbojas zāles + gan jau papildus lielais karstuma, kas bija ārā. Iekritu gultā ar drebuļiem, bezspēku.. Temperatūra sāka kāpt uz augšu un bija ap 38. Galva plīsa pušu un bija smaga kā pilns spainis. Pagulēt nevarēju - viss ķermenis bija ļoti jūtīgs, nāca drebuļi, likās, ka galva pārplīsīs. Pēc dažām stundām temperatūra jau uzkāpa uz 39 un turējās kādas 2 stundas - tad es sāku uztraukties, jo likās, ka neizturēšu. Likās, ka sirds apstāsies un elpot ir grūti. Doma jau bija saukt "ātros". Labi, ka biju telefonā piefiksējusi Hepatīta biedrības telefona numuru (internetā var atrast www.hepatits.lv). Nolēmu uzzvanīt un varu tikai pateikt lielu PALDIES par atbalstu. Parunāt man bija grūti, bet nu sieviete otrā galā saprata par ko iet runa un teica, ka mana reakcija uz zālēm ir normāla - citam nav nekas, bet citam ir kā man. Tas ir jāiztur un, ka es to noteikti varēšu. Tas tiešām iedeva stimulu. Iedzēru arī pretsāpju zāles.

Uztraucos par to,ka man nākamajā dienā  bija darbs - nebiju vēl ieplānojusi brīvdienu otrdienās. Labi, ka sarunāju aiziet uz pāris stundām nokārtot dokumentus un tad doties mājās. Nakts bija briesmīga un vēl no rīta bija temperatūra. Darbā jutos briesmīgi un jau pēc pāris h devos mājās un gultā iekšā. Likās, ka no manis ir izsūkts viss spēks. Pārējās dienas nebija īpaši labāk. Bija nelaba dūša, nevarēju ieēst - gribēju, bet uzreiz palika slikti, galva sāpēja, bet nu centos turēties godam.

Visgrūtāk man bija ar injekcijām - sākumā pati nevarēju. Labi, ka bija cilvēks, kuram to uzticēt. Jaucot savu pirmo devu - rokas trīcēja, jo bija bail kļūdīties un izbojāt devu. Pirmais mēnesi bija uz robežas - kaut cik labi jutos tikai kādā 6dienā un 7dienā. Nogurums bija ļoti liels un sajūtas mainījās pa stundām. Mēneša beigās gan jutu, ka ir traki - Pēc darba gandrīz pa taisno gultā un tad atkal uz darbu. Matus izžāvēt bija grūti - fēns likās traki smags un darīju to sēžot un ik pa laikam atpūšoties. Pēc mēneša devos vizītē pie ārsta - tiku pie citas - dr. Zālītes, jo bija sākušies atvaļinājumi. Asins analīzes bija sliktas - arī svars man bija nokrities. Viņa man samazināja tablešu devu - 2 no rīta un 2 vakarā, jo bija mazāks svars. No tā arī man varēja būt tik slikti, jo par lielu deva. Izrakstīja vitamīnus - haizivs aknu eļļu, lai uzlabotu asins rādītājus. Izņēmu kārtējās zāles. Šoreiz tās dabūju bez maksas - nokārtoju mazturīgās personas statusu, jo reāli ar manu algu es to nevaru pavilkt. Ja nebūtu tās un valsts 75 %, tad man zāles izmaksātu gandrīz 500 ls. Grūti bija arī emocionāli - gribās strādāt, pelnīt naudu, bet tu saproti, ja sajūtas ir tik trakas, tad darbaspējas samazinās, lai arī cik liels gribasspēks nebūtu iekšā.

Pēc mēneša analīzes bija uzlabojušās un to arī sāku sajust pēc kādas nedēļas - bija slikti, bet nu jau vairs nejutos kā sazāļots cilvēks. No rītiem bieži bija nelaba dūša, apetīte mainījās pa dienām, grūtāk bija uzkāpt uz 3. stāvu, galvassāpes (it īpaši dažas dienas pēc injekcijām) bija normāla parādība. 

Pēc 3. mēneša nodevu analīzes uz vīrusa slodzi, lai noteikti vai ir vērts turpināt terapiju.  Rezultāti būs zināmi pēc mēneša. Tiku atkal pie citas ārstes, kura man vitamīnus vairs neizrakstīja, jo analīzes bija apmierinošas un uzlabojušās.Ja vīrusa slodze organismā nemazinās, tad terapiju pārtrauc un jāgaida cita veida zāles, ja slodze mazinās, tad terapiju turpinu (neuzrakstīju, ka man noteica 1.vīrusa genotipu, kas nozīmē gadu ilgu terapiju un tas esot genotips, kas visgrūtāk panes ārstēšanu).

Aknu biopsija

Par to protams salasījos internetā, bet citiem neieteiktu tajā tik ļoti iedziļināties...Saņēmu ziņu no LIC par ierašanos uz aknu biopsiju - apstiprināju,ka būšu. Divas dienas sanāk būt slimnīcā - LIC. Pirmajā no paša rīta jāierodas un ja viss norit veiksmīgi, tad nākamajā dienā jau tiek mājās. Tā kā biju lasījusi arī ar letāla varianta iespējamību, tad uz biopsiju devos ar plašām izjūtām un ne tām labākajām - neziņa un bailes bija briesmīgas. Bet nu ievilku elpu un devos pretī nezināmajam. Man paveicās - tiku istabiņā ar divām fantastiskām sievietēm. Istabiņas bija kā kūrortā - pat brokastis deva jau tajā rītā (jo ieradāmies agri-jau ap 8iem). PALDIES jaukajām māsiņām. Neiztikām bez ārsta apskates un uz vieniem, diviem jau solīja vest uz biopsiju. Tās stundas likās garas - ko tikai nepārrunājām gaidot. Kompānija bija tik laba, ka beigās pat smējāmies un piemirsām,ka bijām slimnīcā.  Pienāca brīdis doties uz biopsiju - dabūjām divas šprices dibenā. Otrā bija ļoti kodīga,bet nu māsiņa jau brīdināja. Es domāju, ka tā otrā ir atsāpinošā. Tad gaitenī gaidījām savu kārtu uz biopsijas veikšanu. No kabineta visus izveda braucamajos ratiņos. Vajadzēja redzēt to dažu vīriešu acis...viņi bija vairāk nobijušies kā mēs. Man no mums trijām pirmajai tika gods doties uz biopsiju - tad gan dūša sašļuka. Noguldīja uz sāniem, teica, lai neizkustās. Tikai tad labajā sānā ielaida vietējo anestēziju.. Ārste bija jauka un teica,ka noteikti kaut ko jutīšu,bet nevajadzētu sāpēt. Tas bija viens mirklis - skaņa bija kā ar skavotāju kaut ko pieskavotu, bet sajūtas gandrīz nekādas...it kā jutu, bet laikam biju tā pārbijusies un saspringusi (ārste gan teica,lai atslābinos un to darīju iespēju robežās), ka biju pārsteigta,ka tas process tik ātrs un nesāpīgs. Viens klikšķis un viss gatavs :) Tā otrā šprice sāpēja vairāk :) Atvieglojums bija neizsakāmi liels un smaids sejā parādījās no jauna. No kabineta izveda braucamajos ratiņos, jo nedrīkstēja kustēties, un aizveda gandrīz līdz gultai - atlika tikai ieiet palātā un pāris solus aiziet līdz gultai. Tad tika atnesti aukstuma kluči, ko pielikt pie sāna. Bija tā mierīgi jāguļ vairākas stundas un vēl pēc tam 1 stundu bez aukstuma kluča. Nogulēt bija grūti - uz viena sāna un tik ilgi, bet tas nebija neizturami. Pašā vakarā jau smējāmies un klačojāmies. Nākamajā rītā bija ultrasonogrāfijas pārbaude - vai nav asiņošanas no aknas utt. Viss bija veiksmīgi un jau ātri tikām mājās.

Katrā ziņā LIC 4. nodaļas māsiņas ir lieliskas - apkalpošana un attieksme ļoti laba - pat neticējām, ka par to mums nav jāmaksā. Katrā ziņā neiesaku baidīties no aknu biopsijas - tas nav nekas briesmīgs!!!

Sākums - diagnozes noteikšana

Šo iedvesmojos sākt rakstīt no viena cilvēka,  kurš jau ir izvietojis savu blogu par C hepatīta ārstēšanu. Internetā pieejamās ziņas ir ļoti daudzpusīgas un komentāri bieži ir briesmīgi, tieši tāpēc uzsākot cīņu ar šo slimību, nevajadzētu lasīt lieku informāciju, kas varētu attālināt cilvēku no realitātes un iebiedēt. Īstenībā laba un koncentrēta info ir mājaslapā www.hepatīts.lv, kur var izlasīt,kas tas C hepatīts vispār ir par zvēru. Tā kā es reti eju pie ārsta un tikai tad, ja patiešām jūtos slikti, tad iespējams vēl ilgi neko nenojaustu.. Grūti pateikt, kad īsti sapratu, ka nejūtos tā kā normālam, jaunam cilvēkam vajadzētu. Iespējams slimības simptomi sākās bakalaura rakstīšanas laikā ap 2009. gada sākumu, kad sapratu, ka daudz kas mani nogurdina, pa dienu ir vēlme gulēt un neko nedarīt un arī vakarā ir grūti savākties, lai kaut ko darītu. Zaudēju toreizējo darbu un domāju nodoties bakalaura rakstīšana, kas mana noguruma dēļ nevedās, bet tomēr beidzās ļoti veiksmīgi (šķiet pateicoties manam lielajam gribasspēkam un apziņai). Ap 2004.gadu man bija deguna trauma un kopš tās ir problēmas ar degunu, kas rosināja aktīvāk doties pie ģimenes ārsta. Bakalaura rakstīšanas laikā  nokritās svars - kādi 5-6 kg. Pabeidzu augstskolu un sāku strādāt, bet nogurums neatlaidās, līdz ziemā nolēmu doties pie ārsta - galvenokārt sava deguna problēmu dēļ.Jau tajā ziemā ārste ieteica nodot asins analīzes, iespējams kaut kas nav kārtībā ar vairogdziedzeri. Tā kā asins ņemšana no vēnas man ir briesmīgs process, tad analīzes atliku un sev nesaprotamu iemeslu dēļ (laikam dēļ lielā noguruma) nolēmu tomēr analīzes nodot. Pēc tām ārste ieteica nodot tās vēlreiz, jo aizdomīgi liekas aknu radītāji. Un tā arī darīju un jau nākamajā vizītē uzzināju, ka jādodas uz LIC (Latvijas Infektoloģijas centru), lai nodotu papildus analīzes, jo ir aizdomas par C hepatītu. Atceros,ka rudenī sēdēju ārsta kabinetā un īsti nesapratu - uztraukties vai nē - jo C hepatīts likās dzirdēts, bet neko tuvāk nezināju. Tikai bija nojauta,ka nekas pozitīvs tas nav. Ārste gan mierināja, ka tās ir tikai aizdomas, bet vajagot pārbaudīt. Un tad nu sākās ceļš uz C hepatīta izzināšanu...protams, ar interneta starpniecību un tas ko lasīju bija šausmīgi.... Aknu ciroze, aknu vēzis, maza iespēja izārstēt utt. LIC tiku pie foršas dakteres, ka nedaudz nomierināja, bet iekšēji jutu, ka par velti tomēr te neesmu atbraukusi un nojautu,ka analīzes varētu būt ar pozitīvu iznākumu - ar apstiprinājumu par C hepatītu. Analīžu rezultātus uzzināju janvārī - mazliet mazāk kā nedēļu pirms savas 24. dzimšanas dienas. Pozitīvs..man ir C hepatīts. Sēdēju un domāju, pat īsti neaptvēru līdz LIC ārste sāka teikt par aknu biopsiju kuru noteikti jāuztaisa (par laimi  bez maksas) un par ārstēšanu, kas man varētu izmaksāt 200-300 Ls mēnesī...bet ja ir iespējams, jāmēģina ārstēties Tad nu iestājos rindā uz aknu biopsiju. Morāli bija smagi - kam teikt un kam nē. Ko domāt un ko nē.. Par laimi - man paveicies ar ģimeni - neviens pat neiedomājās pateikt, ka neizārstēšos un arī finansiāli solīja palīdzēt, jo tādu naudu es labi, ja nopelnu mēnesī... Tā nu gaidīju zvanu no LIC par aknu biopsiju, ko man solīja tikai pēc gripas epidēmijas beigšanās 2011. gada sākumā.. Tas varēja būt mēnesis līdz....! Šis gads ir iesācies grūti - tik daudzas nelaimes un cilvēki gājuši bojā un plusā tam mana diagnoze...nekas nelikās cerīgi. Un galvenais jautājums - kur es to draņķi dabūju??!!