Aknu biopsijas rezultātiem bija jābūt gataviem pēc kādām 2-3 nedēļām, bet mazliet aizkavējās un saņēmu tos apmēram pēc mēneša. Tā kā LIC nevienu analīžu rezultātus pa telefonu nenosauc, tad bija jādodas uz LIC 4. nodaļu pēc rezultātiem un tad pie ārsta. Tas bija apmēram š.g. maija sākums. Ārste pie kuras devos janvārī vairs nebija - aizgāja dekrētā (to man jau pati pateica, ka pēc aknu biopsijas iespējams man būs jāiet pie cita ārsta). Tā nu zvanīju uz LIC un mani pierakstīja pie dr. Ņ. Sumļaņinovas. Ceru, ka pareizi uzrakstīju - jo jau izrunāt ir grūti, kur nu vēl pareizi atcerēties. Gaidot ārsti, izpētīju aknu biopsijas rezultātus un cik nu man ir tā saprašana par tām lietām, tad šķiet man situācija aknām nebija ļoti slikta. Kaut kāds tur rādītājs pēc kura mēra aknu stāvokli bija 2. Aknu ciroze man bija vēl tālu... Vismaz kaut kas, kas nomierināja mani. Neliels šoks mani sagaidīja ārsta kabinetā - daktere ar mani sāka runāt krievu valodā un klāstīja analīžu rezultātus. Es, protams, nesapratu kas notiek un ko man tagad darīt...it kā sapratu, bet nu tā nav lieta, ar kuru saskaros ikdienā un tomēr gribējās visu saprast līdz galam, ņemot vēl vērā, ka informācija par šo lietu ir ļoti neliela, nepilnīga un dažāda. Kad vienā brīdī uzprasīju : ko?? Tad ārste saprata, ka ar mani jārunā latviski un izklāstīja visu manā valodā. Situācija neesot tik traka , aknas maz skartas, jāārstējas. Kaut ko minēja par ārstu koncīliju. Nosauca summu, cik man mēnesī varētu izmaksāt zāles (ar 75 % valsts atbalstu) - tie bija 120 ls. Un teica, lai zvanot, ja nolemšot ārstēties, bet mēģināt noteikti vajag. Pirms tam vēl jāuztaisa analīzes, lai noteiktu vīrusa genotipu, kas noteiks ārstēšanas ilgumu - 6 mēneši vai gads. Tā nu es braucu mājās un mēģināju visu salikt pa plauktiņiem. It kā nieka 120 ls mēnesī (ir kam tā summa ir daudz lielāka), bet visu saskaitot, es to par savu naudu nevarētu atļauties. Papildus vēl darbā nebija tāda stabilitāte, lai uzņemtos ārstēšanu iespējams uz gadu. Ja man nebūtu atbalsts un spiediens no ģimenes, es diez vai saņemtos uzsākt ārstēšanu, jo par visu procesu un blakusparādībām man bija diezgan tāla un neskaidra nojausma. Internetā centos nelasīt neko, jo to arī ārsts teica. Katru dienu domāju, ko darīt, vai būs nauda utt. Jo nebija jēga sākt, ja es šo summu pēc 3 mēnešiem vairs nevaru samaksāt. Līdz vienā dienā saņēmu zvanu no LIC - ir bijis ārstu koncīlijs, kas nolēmis, ka varu braukt ārstēties un tas jāizdomā 3 mēnešu laikā, jo tad atkal jātaisa jaunas analīzes un ārstēšana izmaksā 120 ls mēnesī. Tad sākās grūtākais - sākt vai arī atlikt uz gadu, jo arī neārstējoties man reizi gadā (vai pusgadā - īsti neatceros) ir jābrauc taisīt analīzes.
Sarunāju naudu aizņemties un pierakstījos jūnija sākumā LIC - bija jāgaida dzīvajā rindā. Tur princips ir sekojošs - dažās dienās ārsts [pieņem pēc pieraksta un ir dienas, kad rindas kārtībā. Tiku vēl uz atvaļinājumu laiku sākšanos. Aizejot uz LIC ir jāiet uz reģistratūru - kur parasti vismaz uz 9iem ir garas rindas, bet ja ir ieraksts, tad rindu var nestāvēt. Tur piereģistrē, ka esi ieradies un tad jāiet pie ārsta uz kabinetu. Ja ir cilvēki, tad jāuzgaida arī tur.
Tiku pie dakteres Ilzes Ekšteinas. Tur sākās mans otrs pārsteigums - ieejot kabinetā, ārste jautāja kas es esmu un ko gribu. Tā vienkārši - monotonā balsī. Labi - man nevajag ucināšanos un pārlaipnu uzņemšanu, bet nu sejas izteiksme un tembrs norādīja, ka es tikpat labi varēju arī nenākt!!! Izstāstīju, ka esmu nolēmusi sākt ārstēšanu. Viņa apskatījās analīzes un prasīja vai es visu zinu, kas būs. Teicu, ka nē. Un tad atkal sekoja "laipnais" jautājums - ko es tad vispār uzsāku ārstēšanos, ja neko nezinu un vai tad iepriekš neviens ārsts neko nav teicis. Mazliet nošokējos un jau apsvēru iespēju piecelties un iet prom, bet tad saņēmos un devu pretī, ka iepriekšējā ārste teica, lai izdomāju un tikai tad kaut kas būs zināms. Tad nu saņēmu nedaudz laipnāku attieksmi. Bija jāparaksta dokumenti, ka nelietošu alkoholu, narkotikas, nepalikšu stāvoklī un nepārtraukšu terapiju. Kārtība bija tāda - jānodod vēl vienas analīzes, lai noteiktu genotipu. Ārste izrakstīja recepti injekcijām un tabletēm - tās dod kopā un lieto tikai kopā. Reizi nedēļā apmēram vienā laikā jāievada injekcija un katru dienu jādzer zāles. Pēc mana ķermeņa svara ņemot - man bija 2 tabletes no rīta un 3 vakarā. Pēc mēneša jābrauc atkal uz LIC - ārste iedeva nosūtījumu - jātaisa asins analīzes un pēc 1,5 h jāiet pie ārsta un tad pēc analīzēm skatās vai ir uzlabojumi vai ir palicis sliktā, vai varbūt jāmaina tablešu deva.
Aptiekā saņēmu kastīti ar tabletēm un 4 kastes, kurās katrā bija pa injekcijas šļircei. Injekcija jātur ledusskapi un man ir gabaliņš līdz mājai, tāpēc tās aptiekāre ielika starp sasaldēta ūdens pudelēm. Devos uz injekciju, lai nodotu analīzes un tur man arī parādīja kā rīkoties ar injekcijām (kā sagatavot devu un kur to pareizāk ievadīt). Tā kā neviens neko man nebija teicis par injekciju dienām, tad parasti tās taisa piektdienās, lai nākamā diena būtu brīva, jo var būt drudzis utt. Es biju pirmdienā, bet manu darba grafiku ņemot, dienas izvēle nebija nemaz tik slikta, jo vairāk darba man tieši ir 6dienās un tās es retāk varu dabūt brīvas. Ārste pirmo devu man ievadīja un teica, ka iedarbojas parasti pēc 4-6 h - kā kuram. Tā kā bija rīt (ap 11), tad man izstāstīja, lai nākamajā nedēļā injekciju ievadu labāk vakarpusē, lai var iet gulēt, jo tad esot vieglāk. Tā nu devos mājās un pēc 3 h neko vēl nejutu un nopriecājos, ka tik traki nemaz nebūs. Tajā dienā vēl bija ļoti liels karstums. Izlēmu pastaigāties un tad sapratu, ka ir pagājušas kādas 3,5 h un sāk palikt grūti - iespējams no karstuma. Gāju mājās un godīgi sakot knapi tiku līdz gultai - tad sapratu, ka iedarbojas zāles + gan jau papildus lielais karstuma, kas bija ārā. Iekritu gultā ar drebuļiem, bezspēku.. Temperatūra sāka kāpt uz augšu un bija ap 38. Galva plīsa pušu un bija smaga kā pilns spainis. Pagulēt nevarēju - viss ķermenis bija ļoti jūtīgs, nāca drebuļi, likās, ka galva pārplīsīs. Pēc dažām stundām temperatūra jau uzkāpa uz 39 un turējās kādas 2 stundas - tad es sāku uztraukties, jo likās, ka neizturēšu. Likās, ka sirds apstāsies un elpot ir grūti. Doma jau bija saukt "ātros". Labi, ka biju telefonā piefiksējusi Hepatīta biedrības telefona numuru (internetā var atrast www.hepatits.lv). Nolēmu uzzvanīt un varu tikai pateikt lielu PALDIES par atbalstu. Parunāt man bija grūti, bet nu sieviete otrā galā saprata par ko iet runa un teica, ka mana reakcija uz zālēm ir normāla - citam nav nekas, bet citam ir kā man. Tas ir jāiztur un, ka es to noteikti varēšu. Tas tiešām iedeva stimulu. Iedzēru arī pretsāpju zāles.
Uztraucos par to,ka man nākamajā dienā bija darbs - nebiju vēl ieplānojusi brīvdienu otrdienās. Labi, ka sarunāju aiziet uz pāris stundām nokārtot dokumentus un tad doties mājās. Nakts bija briesmīga un vēl no rīta bija temperatūra. Darbā jutos briesmīgi un jau pēc pāris h devos mājās un gultā iekšā. Likās, ka no manis ir izsūkts viss spēks. Pārējās dienas nebija īpaši labāk. Bija nelaba dūša, nevarēju ieēst - gribēju, bet uzreiz palika slikti, galva sāpēja, bet nu centos turēties godam.
Visgrūtāk man bija ar injekcijām - sākumā pati nevarēju. Labi, ka bija cilvēks, kuram to uzticēt. Jaucot savu pirmo devu - rokas trīcēja, jo bija bail kļūdīties un izbojāt devu. Pirmais mēnesi bija uz robežas - kaut cik labi jutos tikai kādā 6dienā un 7dienā. Nogurums bija ļoti liels un sajūtas mainījās pa stundām. Mēneša beigās gan jutu, ka ir traki - Pēc darba gandrīz pa taisno gultā un tad atkal uz darbu. Matus izžāvēt bija grūti - fēns likās traki smags un darīju to sēžot un ik pa laikam atpūšoties. Pēc mēneša devos vizītē pie ārsta - tiku pie citas - dr. Zālītes, jo bija sākušies atvaļinājumi. Asins analīzes bija sliktas - arī svars man bija nokrities. Viņa man samazināja tablešu devu - 2 no rīta un 2 vakarā, jo bija mazāks svars. No tā arī man varēja būt tik slikti, jo par lielu deva. Izrakstīja vitamīnus - haizivs aknu eļļu, lai uzlabotu asins rādītājus. Izņēmu kārtējās zāles. Šoreiz tās dabūju bez maksas - nokārtoju mazturīgās personas statusu, jo reāli ar manu algu es to nevaru pavilkt. Ja nebūtu tās un valsts 75 %, tad man zāles izmaksātu gandrīz 500 ls. Grūti bija arī emocionāli - gribās strādāt, pelnīt naudu, bet tu saproti, ja sajūtas ir tik trakas, tad darbaspējas samazinās, lai arī cik liels gribasspēks nebūtu iekšā.
Pēc mēneša analīzes bija uzlabojušās un to arī sāku sajust pēc kādas nedēļas - bija slikti, bet nu jau vairs nejutos kā sazāļots cilvēks. No rītiem bieži bija nelaba dūša, apetīte mainījās pa dienām, grūtāk bija uzkāpt uz 3. stāvu, galvassāpes (it īpaši dažas dienas pēc injekcijām) bija normāla parādība.
Pēc 3. mēneša nodevu analīzes uz vīrusa slodzi, lai noteikti vai ir vērts turpināt terapiju. Rezultāti būs zināmi pēc mēneša. Tiku atkal pie citas ārstes, kura man vitamīnus vairs neizrakstīja, jo analīzes bija apmierinošas un uzlabojušās.Ja vīrusa slodze organismā nemazinās, tad terapiju pārtrauc un jāgaida cita veida zāles, ja slodze mazinās, tad terapiju turpinu (neuzrakstīju, ka man noteica 1.vīrusa genotipu, kas nozīmē gadu ilgu terapiju un tas esot genotips, kas visgrūtāk panes ārstēšanu).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru