Nu jau kādu laiciņu nav sanācis neko uzrakstīt... Dzīve iegrozījās tā, ka zaudēju sev tuvu cilvēku un viss sagriezās kājām gaisā. Nu jau nezinu, kuras ir blaknes, kuras ir vienkārši lielas emocionālas sāpes. Bet pamazām sāku atgūties. Biežak sāp celis un iesāpas muguras lejasdaļa - sevišķi pēcpotes dienā. Sāku atkal sajust galvas spiešanu, siež acis un redze tālumā vairs nav tik asa. Iespējams, no spiediena uz acīm. Lai nedomātu liekas domas, cenšos būt cilvēkos, kaut ko darīt un nu jūtu, ka organisms ir noguris. Rīt priekšā priekšpēdējā injekcija. Tikai 2 nedēļas vēl būs jāpavada mokošās sajūtās un tad jau cerams tas viss pazudīs... Cenšos arī vairāk fiziski kustēties - izbraucu ar riteni. Uznest riteni uz 3. stāvu gan ir pārbaudījums - iepriekš tas man nesagādāja problēmas, bet nu jau 2. stāvā jūtu, ka ļoti jāsaņemās, lai tiktu tālāk. Kopumā var paciest visas sajūtas. Vairāk smagi ir emocionāli. Tagad arī visi kaut kur grib iet utt., bet es bez darba, turklāt jāatdod parāds par zālēm. Lai gan neviens man neko neprasa un nav steidzami - tas tomēr iekšēji grauž.
Biju pārbaudīt dzīmumzīmes - daktere ieteica vispār nesauļoties. Grūti pateikt vai tas ir no zālēm vai vecā saules ietekme parādās uz āru līdz ar zāļu lietošanu. Tā kā zāles nodzen imunitāti, tad iespējams no tā man parādās jaunas dzimumzīmes. Viena gan vēl aug un to pārbaudīšu rudenī.